Boriss Rezņiks un «Eolika». Latviešu padomju estrādes mūzikā tie jau ilguj gadus ir nešķirami jēdzieni. Ansamblis «Eolika» B. Rezņika vadībā iemantojis savdabīgu skanējumu un kļuvis populārs visā Padomju Savienībā un arī daudzās sociālistiskās valstīs, kur tas viesojies ar koncertiem. Boriss Rezņiks «Eolika» atraisījis savas komponista dotības, meklējis un atradis īstenojumu savai vokāli; instrumentālā ansambļa koncepcijai, balstīdams to uz maksimālu ansambļa dzie*: dājuma iespēju izmantošanu. Un tāpēc «Eolikas» — 6. Vissavienības estrādes mākslinieku konkursa laureāta — seju vislabāk raksturo tieši vokālistu kvartets, un nemainīgā tieksme iet kopsolī ar jaunākajām tendencēm mūsdienu estrādes lūzikas attīstībā.
Visas šīs «Eolikas» iezīmes saklausāmas arī skaņu platē «Pasaule, pasaulīt». otra no desmit dziesmām gluži kā sulīgs otas triepiens ievelk savu krāsu mūs<§ dienu popmūzikas raibajā kopainā, kur skaidri izteiktas dominantes šobrīd nav. Te ir gan roka smagnējās līnijas, gan rotaļīgais, dejiskais rokenrols un fvists, gan temperamentīgais regejs un «jaunā viļņa» līmes, gan mazliet nostalģisks atskats uz kādreizējo jūsmu par ansambļa ABBA dziesmām. Un tai pašā laikā šī skaņuplate ir spilgts «Eolikas» un Borisa Rezņika pašreizējā jaunrades virziena spogulis, ko vēl spodrāku darījusi Ivara Vīgnera perfektā skaņu režija. Tā ir lieliska mūzika aizrautīgai dejošanai draugu pulkā, bet tikpat labi klausāma arī vienatnē, kad nepieciešams stimuls možam garastāvok'im un dzīvespriekam.
A. Baumanis