2 дня
О сайте
Eduards Rozenštrauhs
1. Юность (сл. нар.); 2. Однокласснице (О. Вациетис); 3. Родная Латгалия (сл. нар.); 4. Старая мельница (Ю. Ванагс); 5. За какое время поседело море? (И. Ласманис); 6. Синий платочек (В. Моора); 7. Колумбина (Р. Скуиня); 8. Девчонке из Цесвайне (А. Балодис); 9. Водяные лилии (Л. Вацземниекс); 10. Там, где Гауя (Я- Гроте); 11. Старый друг (Р. Скуиня).
Айя Кукуле (3), Виктор Лапченок (7-9), Дайнис Поргантс (1, 2, 4, 5), Эдуард Розенштраух (6), Жорж Сиксна (10, 11), вокальный ансамбль, эстрадный орк. Латвийского телевидения и радио п/у Алниса Закиса
1. puse
1. Jaunība — 3.09 (tautas vārdi)
2. Meitenei no manas klases — 2.39 (O. Vācieša vārdi)
3. Air māte Latgale — 3.08 (I. Kalnāres vārdi)
4. Vecās dzirnas — 3.11 (J. Vanaga vārdi)
5. Pa kuru laiku nosirmoja jūra — 2.55 (I. Lasmaņa vārdi)
2. puse
6. Zilais lakatiņš — 2.51 (V. Mooras vārdi)
7. Kolumbīne — 2.20 (R. Skujiņas vārdi)
8. Kādai meičai Cesvainē — 3.33 (A. Baloža vārdi)
9. Udensrozes — 2.49 (L. Vāczemnieka vārdi)
10. Tur, kur Gauja — 2.58 (J. Grota vārdi)
11. Senais draugs — 2.43 (R. Skujiņas vārdi)
Dainis Porgants (1., 2., 4., 5.) Aija Kukule (3.)
Eduards Rozenštrauhs (6.) Viktors Lapčenoks (7. — 9.) Zoržs Siksna (10., 11.)
Vokāls ansamblis, Latvijas televīzijas un radio estrādes orķestris Ajņa Zaķa vad.
1988. g. ieraksts
Skaņu ražisors N. Slava
Redaktore S. Titova
Mākslinieks G. Cilitis
Gandrīz visas te skanošās melodijas mums ir tik lieliski pazīstamas un tuvas. Tēs ir mūsu tautas sadzīves dziesmas, līdz šim neatņemamas gan no manu vecēku dzimšanas dienu un citēm mējas svinību reizēm, gan no maniem Universitātes un brē|a Politehniskā institūta kursu vakariem, gan no dažādu darbavietu kolēģu ballēm un kopīgiem izbraukumiem. Tās dziedātas pulkā, kas nekad nav noslāņojies dziedātpratējos un nepratējos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šīs dziesmas pratis, kā nu pratis, bet gribējis izdziedāt katrs. Katrs izveidojis arī savā pieredzē stiprinātu priekšstatu par melodijām, iegaumējis savu teksta variantu. Un te, lūk, — dziesmas dzirdamas ar pilniem un pareiziem vārdiem, skolotās balsīs un lietpratīgi aranžēta orķestra pavadījumā. Savādākas nekā pierasts, atsvešinātākas — arī tāpēc, ka nāk no plašu atskaņotāja, ne no savas un draugu mutēm. Tas var aizkaitināt: kāpēc te dzied citādāk nekā es, nekā mēs? Tas var pārsteigt: skat, skat, — īstais teksts atšķiras no tā, ko es zmu. Tas var pamudināt: nu, šo vienu dziesmu es vēl nemāku, vajadzētu ... Vajadzētu gan. Jo kā lai vienaldzīgi klusē, ja valša meldiņš tik pielipīgs un ja vārdi tik nesa¬mudžināti un nesatricināmi, un par dzīvi?
Sī skaņuplate dokumentē cilvēku, kurš kļuvis par folkloras radītāju, pašam negribot. Viņš, reāls mūsu laikabiedrs, pilnībā izgājis vienu no ceļiem, ko vēsture divdesmitajā gadsimtā norādījusi latviešiem. Viņš izbridis šī ceļa negaidītus dubļus un galu galā piedzīvojis atzīšanu, kas — es ceru — vismaz tagad ļauj visu pārdzīvoto atcerēties ar mierīgāku prātu. «Zilais lakatiņš»» pēdējā pasaules karā piederēja latviešiem abās frontes pusēs,' tāpat kā «Lili Marlēna»» — vāciešiem abās frontes pusēs vai melodijas ar Solomejas Neres vārdiem — lietuviešiem abās frontes pusēs «Zilā lakatiņa» neviennozīmīgā slava toreiz tika uzskatīta par pietiekamu dziesmas autora neatzīšanai. Nebija tāda komponista Eduarda Rozenšlrauha. Ja nepiemin radio un lelevīzijas programmās, ja neraksta avīzēs un nekur citur, ja neļauj publiski uzstāties, tad taču ļaudīm komponista nav. Tomēr arī Rozenštrauha «Vecās dzirnas», «Jaunība» un «Vecpiebalgas ūdensrozes» iau pāris gadus pēc uzrakstīšanas folklorizējās un daudziem šķita vai visu gadsimtu dziedātas. So dziesmu autora popularitāte bija nelegāla. «Anonīmi ieiet tautā un palikt tās piemiņā ar dziesmu — lūk. īstā slava, kas ir nemirstība», teicis Johanness Behers. Tā ir noticis ar Eduardu Rozenštrauhu. Viņam izdevies Izturēt un atgūt savu vārdu, izturēt un savām acīm skatīt tūkstošus latviešu, kuri tagad atklātos koncertos vienojas viņa dziesmās.
I. Paklone
Тип. РЗГ «Мелодия» 1988 2727 80000
1. Юность (сл. нар.); 2. Однокласснице (О. Вациетис); 3. Родная Латгалия (сл. нар.); 4. Старая мельница (Ю. Ванагс); 5. За какое время поседело море? (И. Ласманис); 6. Синий платочек (В. Моора); 7. Колумбина (Р. Скуиня); 8. Девчонке из Цесвайне (А. Балодис); 9. Водяные лилии (Л. Вацземниекс); 10. Там, где Гауя (Я- Гроте); 11. Старый друг (Р. Скуиня).
Айя Кукуле (3), Виктор Лапченок (7-9), Дайнис Поргантс (1, 2, 4, 5), Эдуард Розенштраух (6), Жорж Сиксна (10, 11), вокальный ансамбль, эстрадный орк. Латвийского телевидения и радио п/у Алниса Закиса
1. puse
1. Jaunība — 3.09 (tautas vārdi)
2. Meitenei no manas klases — 2.39 (O. Vācieša vārdi)
3. Air māte Latgale — 3.08 (I. Kalnāres vārdi)
4. Vecās dzirnas — 3.11 (J. Vanaga vārdi)
5. Pa kuru laiku nosirmoja jūra — 2.55 (I. Lasmaņa vārdi)
2. puse
6. Zilais lakatiņš — 2.51 (V. Mooras vārdi)
7. Kolumbīne — 2.20 (R. Skujiņas vārdi)
8. Kādai meičai Cesvainē — 3.33 (A. Baloža vārdi)
9. Udensrozes — 2.49 (L. Vāczemnieka vārdi)
10. Tur, kur Gauja — 2.58 (J. Grota vārdi)
11. Senais draugs — 2.43 (R. Skujiņas vārdi)
Dainis Porgants (1., 2., 4., 5.) Aija Kukule (3.)
Eduards Rozenštrauhs (6.) Viktors Lapčenoks (7. — 9.) Zoržs Siksna (10., 11.)
Vokāls ansamblis, Latvijas televīzijas un radio estrādes orķestris Ajņa Zaķa vad.
1988. g. ieraksts
Skaņu ražisors N. Slava
Redaktore S. Titova
Mākslinieks G. Cilitis
Gandrīz visas te skanošās melodijas mums ir tik lieliski pazīstamas un tuvas. Tēs ir mūsu tautas sadzīves dziesmas, līdz šim neatņemamas gan no manu vecēku dzimšanas dienu un citēm mējas svinību reizēm, gan no maniem Universitātes un brē|a Politehniskā institūta kursu vakariem, gan no dažādu darbavietu kolēģu ballēm un kopīgiem izbraukumiem. Tās dziedātas pulkā, kas nekad nav noslāņojies dziedātpratējos un nepratējos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šīs dziesmas pratis, kā nu pratis, bet gribējis izdziedāt katrs. Katrs izveidojis arī savā pieredzē stiprinātu priekšstatu par melodijām, iegaumējis savu teksta variantu. Un te, lūk, — dziesmas dzirdamas ar pilniem un pareiziem vārdiem, skolotās balsīs un lietpratīgi aranžēta orķestra pavadījumā. Savādākas nekā pierasts, atsvešinātākas — arī tāpēc, ka nāk no plašu atskaņotāja, ne no savas un draugu mutēm. Tas var aizkaitināt: kāpēc te dzied citādāk nekā es, nekā mēs? Tas var pārsteigt: skat, skat, — īstais teksts atšķiras no tā, ko es zmu. Tas var pamudināt: nu, šo vienu dziesmu es vēl nemāku, vajadzētu ... Vajadzētu gan. Jo kā lai vienaldzīgi klusē, ja valša meldiņš tik pielipīgs un ja vārdi tik nesa¬mudžināti un nesatricināmi, un par dzīvi?
Sī skaņuplate dokumentē cilvēku, kurš kļuvis par folkloras radītāju, pašam negribot. Viņš, reāls mūsu laikabiedrs, pilnībā izgājis vienu no ceļiem, ko vēsture divdesmitajā gadsimtā norādījusi latviešiem. Viņš izbridis šī ceļa negaidītus dubļus un galu galā piedzīvojis atzīšanu, kas — es ceru — vismaz tagad ļauj visu pārdzīvoto atcerēties ar mierīgāku prātu. «Zilais lakatiņš»» pēdējā pasaules karā piederēja latviešiem abās frontes pusēs,' tāpat kā «Lili Marlēna»» — vāciešiem abās frontes pusēs vai melodijas ar Solomejas Neres vārdiem — lietuviešiem abās frontes pusēs «Zilā lakatiņa» neviennozīmīgā slava toreiz tika uzskatīta par pietiekamu dziesmas autora neatzīšanai. Nebija tāda komponista Eduarda Rozenšlrauha. Ja nepiemin radio un lelevīzijas programmās, ja neraksta avīzēs un nekur citur, ja neļauj publiski uzstāties, tad taču ļaudīm komponista nav. Tomēr arī Rozenštrauha «Vecās dzirnas», «Jaunība» un «Vecpiebalgas ūdensrozes» iau pāris gadus pēc uzrakstīšanas folklorizējās un daudziem šķita vai visu gadsimtu dziedātas. So dziesmu autora popularitāte bija nelegāla. «Anonīmi ieiet tautā un palikt tās piemiņā ar dziesmu — lūk. īstā slava, kas ir nemirstība», teicis Johanness Behers. Tā ir noticis ar Eduardu Rozenštrauhu. Viņam izdevies Izturēt un atgūt savu vārdu, izturēt un savām acīm skatīt tūkstošus latviešu, kuri tagad atklātos koncertos vienojas viņa dziesmās.
I. Paklone
Тип. РЗГ «Мелодия» 1988 2727 80000